No tiem “viennozīmīgi nē” atbildēja 25% aptaujāto. Tomēr tirgus attīstības tendences rāda, ka, no vienas puses, mēs visi reiz piesēdīsimies pie elektromobiļu stūres – tā ir nākotne, bet, no otras puses, industrijā izaicinājumu ir tik daudz, ka plaša pāreja diezin vai ir gaidāma tuvākajos 20 gados.

Ražošanas problēma. Aizliegums jau 2035.gadā ražot jaunas automašīnas ar iekšdedzes dzinējiem ir ļoti ambiciozs un raisa bažas. Lai saražotu elektromobiļu baterijas, ir nepieciešams litijs, kura Eiropā nav, tādējādi Eiropas ražotnes ir atkarīgas no importa. Turklāt ražošanas pārorientēšana ir process, kuram nepieciešamas milzīgas investīcijas un laiks. Šobrīd trūkst secīga, detalizēta plāna, kā šī pāreja tiks īstenota.

Jau patlaban daudzi auto ražotāji Eiropā vērojamās energoresursu dārdzības dēļ ir pārcēlušies uz ASV. Ļoti iespējams, ka iepriekš minētais aizliegums tāpat stimulēs ražotāju aiziešanu no Eiropas tirgus.

Dārdzības problēma. Taču ražošanas problēmas ir tikai aisberga virsotne. Visi, protams, saprot, ka elektroauto ir nākotne, tādēļ sacensības, kurš visātrāk iemācīsies tos ražot maksimāli lēti un pircējiem pieejami, jau ir sākušās. Protams, reti kurš var atļauties nopirkt mašīnu par 50-70 tūkstošiem, it īpaši mūsu valstī pat ar valsts subsīdijām. Tieši dārdzība atbaida potenciālos pircējus – tā atbildēja 53% Latvijas iedzīvotāju. Tādējādi ražošanas procesu optimizācija un nedārgas izejvielas ir svarīgākās problēmas, ar kurām saskaras elektromobiļu ražotāji.

Pirms dažiem gadiem ieguldīt līdzekļus elektroauto bija izdevīgi, jo elektrība bija lēta, proti, braukt ar šādu mašīnu bija lētāk nekā ar automobili ar iekšdedzes dzinēju. Šajā ģeopolitiskajā un ekonomiskajā situācijā elektromobiļiem diemžēl vairs nav šīs priekšrocības, arī tādēļ ir samazinājusies interese par tiem. Šobrīd elektroauto lietošana ir izmaksā dārgāk nekā mašīna ar iekšdedzes dzinēju.

ES valstu valdības mēģina stimulēt iedzīvotājus pārsēsties uz elektromobiļiem divos veidos: piespiedu kārtā un palielinot informētību, izglītojot. Piespiedu pieeja – tas ir Zaļais kurss: ir noteikti pāriešanas termiņi, kurus jebkurā gadījumā nāksies ievērot. Savukārt sabiedrības izglītošanas process ir lēns, jo, kaut arī daudzi saprot, ka elektroauto ir videi draudzīgāki un ilgtermiņa risinājumi ir ļoti svarīgi planētas glābšanai, taču cilvēki principā negrib par to maksāt no savas kabatas. Pat veikalā izvēloties banānus, reti kurš izvēlas bioproduktus, kaut arī cenas starpība ir mazāka nekā eiro. Ko gan lai saka par situāciju, kurā starpība ir 20 un vairāk tūkstoši eiro.

Uzlādes un infrastruktūras problēmas. Gan Latvijas, gan arī citu Eiropas valstu iedzīvotāji neizvēlas elektromobiļos arī tādēļ, ka tiem nav gatava infrastruktūra. Patlaban Rīgā nav tik daudz staciju, kur uzlādēt šādu mašīnu. Iedomāsimies: ja visi Rīgas un Pierīgas iedzīvotāji – un tā ir gandrīz puse valsts iedzīvotāju, sāktu izmantot elektroauto. Kur viņi auto uzlādētu? Ja staciju skaits būtu tāds kā patlaban, tad veidosies milzīgas rindas.

Valstīs, kuru iedzīvotāji jau patlaban aktīvi lieto elektromobiļus, piemēram, Norvēģijā, tos uzlādē vai nu privātmājās, vai uzlādes punktos, kurus būvē blakus jaunajiem projektiem. Arī Latvijā vairākos jaunajos projektos jau būvniecības posmā tiek veidoti uzlādes bloki, taču lielākā daļa mūsu valsts iedzīvotāju joprojām dzīvo padomju laikos celtās mājās. Latvijas realitātei infrastruktūras labiekārtošana ir gan izaicinājums, gan liels jautājums.

Tiek uzskatīts, ka infrastruktūra attīstīsies līdz ar pieprasījuma pieaugumu, proti, kad būs vairāk elektromobiļu, uzlādes tīkli tiks iekārtoti aktīvāk. Taču problēma slēpjas tajā, ka šis faktors jau šodien atbaida 39% Latvijas iedzīvotāju, kas varētu būt ieinteresēti elektroauto iegādē. Braukt uz citu rajonu, lai pusstundu lādētu mašīnu ātrajā uzlādes stacijā, nav īpaši iepriecinoša perspektīva.

Šobrīd Eiropas tirgū nav vienotas pieejas un plāna pārejai uz elektromobiļiem un atbilstošu vides labiekārtošanu – katra valsts pati risina šo uzdevumu, kā nu prot. Šo problēmu var atrisināt, ja privātajiem investoriem radīsies interese par uzlādes staciju būvi. Taču, tā kā ikvienam investoram tas ir bizness, ir šaubas, vai šādas uzlādes stacijas būs lētas gala lietotājam.

Šādas pārejas pozitīvais aspekts ir arī tāds, ka infrastruktūras atjaunošana stimulēs ekonomiku: radīsies jaunas darba vietas, palielināsies naudas apgrozījums.

Ne mazāk būtisks jautājums – ja eiropieši masveidā pārsēžas elektromobiļos, kas darīt ar vecajām mašīnām ar iekšdedzes dzinējiem? Uzskatu, ka iespējams risinājums var būt auto eksports uz Āfriku, jo tuvākajā laikā tur būs četras reizes vairāk cilvēku nekā patlaban un mēs redzēsim strauju ekonomikas attīstību. Attapīgi uzņēmēji jau patlaban uz turieni eksportē lietotas Eiropas mašīnas, un nākotnē tas var būt risinājums vecu automobiļu izmantošanai.

Protams, reiz notiks plaša pāreja uz elektromobiļiem, taču nedomāju, ka tas notiks tuvākajos 20 gados. Vispirms būtu jānotiek divām lietām: pašiem elektroauto jākļūst būtiski lētākiem un jāattīstās infrastruktūras. Manuprāt, šie ir risināmi jautājumi, ja uzņēmējiem būs pietiekama interese, un to mēs vērojam jau tagad.